Pasaku luga „Sprīdītis” stāsta mums par puisēnu, kuram nākas dzīvot pie nejaukās pamātes, jo Sprīdīša māmiņa ir mirusi un jau agri Sprīdītim jāsāk pašam rūpēties par sevi. Tāpēc Sprīdītis izlemj doties pasaulē mantu rakt. Jau viņa vārds mums liecina par viņa izskatu – teju vai sprīdi garš (tātad mazs augumā) un, lai arī tā, viņš mums atkal un atkal pierāda latviešu ticējumos un tautasdziesmās apdziedāto gudrību, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Te jau parādās pirmā no vērtībām – ne jau auguma pārsvarā vai dūrē ir spēks; spēks ir iekšā cilvēkā (garīgais spēks), ikvienā no mums, un tieši to mēs varam likt lietā un pat aizstāt ar fizisko. Turklāt Sprīdītim piemīt arī attapība, veikla mēle un asprātība, kuru, pareizi liekot lietā (un Sprīdītis to dara), var uzveikt dažādas grūtības.Sprīdītis nāk pie ļoti svarīgas atziņas, ka, lai viņa sirds būtu kā dimanta oliņa, viņam ir jānotīra visi melnumi, - tad „būs sirds kā daiļš trauciņš, kurā varēs ielikt to pašu dārgāko!”