"Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks." Ehh...cik patiesi! Un patiešām, kāpēc vairot sāpes, ja tā vietā varam paveikt milzum daudz laba priekš sevis un citiem - pateikt pretimnācējam kādu labu vārdu, nevis aizskart viņu ar dzēlīgu piezīmi; samīļot vecākus, pat ja neesi palaists uz kārtējo tusiņu; neņaudēt par lietaino dienu, bet pateikties dabai, ka tā dāvājusi atelpas brīdi no āras darbiem; piedot draugiem, ja tie aizmirsuši par tevi piektdienas vakarā; aizmirst nelielu naudas summu, ko paziņa ir parādā, nevis ar dūrēm atgūt katru zaudēto santīmu utt.. Šo virkni varētu ilgi turpināt, jo darīt labu varam katru mīļu brīdi. Ar slikto ir tāpat, bet kāpēc tas ir vajadzīgs?!? Visas sliktās rīcības ir kā bumerangs - mēs tās paveicam (gluži kā aizlidinām bumerangu) un pēc laika tas viss atgriežas atpakaļ. Kad sajūtam šo atpakaļ lidojošo bumerangu sev pierē, nāk apziņa, ka varbūt nevajadzēja darīt citam sāpes, jo tagad tās uzbrūk man. Runā, ka atriebība ir salda, bet tā ir tikai mirkļa bauda, kas tūdaļ var pārvērsties prettriecienā uz pāridarītāju. Nedrīkst nekad aizmirst par labo. Ne velti saka, ka "dots devējam atdodas". Dzīvē jāiet uz priekšu ar smaidu, saminot sāpes, aizmirstot par nepatīkamo, jo visā var saskatīt neaptverami daudz skaistā, labā, mīļā, gudrā. Ir tikai jāvēlas un jāprot to pamanīt.